Ilze dzīvoja Rīgā, un viņas dzīve līdz 40 gadiem bija kā pasaka. Viņa bija precējusies ar Kristapu, vīrieti, kuru iemīlēja vēl studiju gados, un šķita, ka viņu dzīve būs ideāla.
Viņi iepazinās universitātē, un, neskatoties uz to, ka viņi bija atšķirīgi, viņi ļoti labi saderēja. Viņš bija izskatīgs, šarmants un ar siltu humora izjūtu, viņa – mierīga, piezemēta, un, par spīti tam, ka neizmantoja daudzus sieviešu trikus, viņu pievilcība Kristapam bija acīmredzama. Viņi izveidoja savu pasauli – mazās svētdienas pastaigas, brīvdienu ceļojumi un paslēptie mirkļi tikai viņiem diviem. Viņiem bija viss – mīlestība, stabilitāte un sapnis par kopīgu nākotni. Ilze nekad nebija šaubījusies par viņu attiecību nākotni – šķita, ka viņi būs kopā uz mūžu.
Pirmajos dzīves gados pēc kāzām viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka viņi ir uz pareizā ceļa. Viņi kopīgi būvēja karjeru, iegādājās dzīvokli Rīgā, uzsāka piepildīt savus sapņus par ģimeni. Viņi nebija steigušies ar bērniem – viņiem šķita, ka dzīves pieredze, ceļojumi un citi piedzīvojumi ir svarīgi, tāpēc viņi gaidīja īsto brīdi. Viņiem bija laiks viens otram, un dzīve šķita ideāla. Viņi nekad nevarēja iedomāties, ka kaut kas varētu izjaukt šo skaisto ritmu. Viņi bija pārliecināti, ka mīlestība var uzvarēt visu.
Tomēr, laika gaitā, kaut kas mainījās. Vispirms tas bija kaut kas nenozīmīgs – Kristaps sāka biežāk aiziet vēlu darbā, viņš pievērsās savai karjerai un kļuva aizvien aizņemts. Ilze sākumā domāja, ka tas ir tikai pagaidu periods, ko varbūt izraisa nogurums vai ikdienas rutīna.
Tomēr viņa drīz pamanīja, ka viņi vairs neiznāk uz vakariņām kā agrāk, viņi vairs neplānoja kopīgas brīvdienas. Viņi vairs nesēdēja kopā pie vakariņu galda, neskatījās filmas vai nerakstīja mīlestības vēstules viens otram. Viņa juta, ka viņi kļūst arvien tālāki, un viņa to nevarēja ignorēt.
Ilze juta, ka viņas dzīvē sāk trūkt līdzsvara, taču viņa bija pārliecināta, ka tas ir tikai kāda pagaidu problēma, ko viņi varēs pārvarēt. Viņa centās saglabāt mieru, domājot, ka viss salabosies, ja viņi tikai runās par to. Tomēr, ko vairāk viņa mēģināja, jo vairāk viņa saprata, ka viņš vairs nav tāds, kāds bija agrāk. Kristaps kļuva vēl aizņemts, aizvien vairāk pavadot laiku darbā un bieži mājās būdams tikai fiziski, viņš bija aizņemts ar citām lietām. Ilze sākumā vēl domāja, ka viņam ir pārejošs stresa periods, tomēr situācija tikai pasliktinājās.
Ar katru dienu viņa jutās arvien vientuļāka, it kā viņa būtu pelēkajā fonā, un viņš tikai aizgāja pa savu ceļu, bez īstas pievēršanās viņai. Viņai šķita, ka viņu attiecības zaudē savu dzīvotspēju, taču viņa centās to ignorēt, cerot, ka tas viss pāries. Tāpat kā viņai, arī viņam šķita, ka viņš kļūst arvien attālinātāks, bet viņa domāja, ka tas ir tikai īslaicīgs periods. Ilze nemitīgi domāja par to, kas varētu būt pie vainas, kādēļ viņi vairs nav kopā, kā agrāk.
Viss mainījās vienā vakarā. Ilze atceras, kā viņi sēdēja pie vakariņu galda, kad viņš lēnām izteica vārdus, kas pārsteidza viņu kā zibens spēriens: “Es mīlu citu sievieti.” Ilze nespēja noticēt tam, ko viņa dzirdēja, viņas acis piepildījās ar asarām. Viņai šķita, ka viņa dzird kļūdaini, bet Kristaps to atkārtoja, un tas bija kā smags trieciens viņas sirdij.
Viņa jautāja, vai tas ir tikai joks, vai varbūt viņš runā par kādu cita sievieti, taču viņš bija nopietns. Viņš tiešām bija mīlējis citu. Viņa bija zaudējusi viņu, neskatoties uz to, cik ilgi viņi bija kopā. Viņa nejuta sevi vairāk kā viņa sievu – viņa bija kļuvusi tikai par atmiņām un vēsturi.
Pirmajās dienās pēc šķiršanās Ilze jutās, it kā viņas dzīve būtu apstājusies. Viņa nebija tikai zaudējusi savu vīru, viņa bija zaudējusi arī savu identitāti. Viņas pasaule sabruka, jo viņa vairs nesaprata, kas viņa ir un kā dzīvot tālāk.
Viņa vairs nezināja, ko darīt ar savu nākotni. Viņa jutās aizvainota un apmulsusi, jo neviens no viņiem nebijis gatavs atzīt, ka šīs attiecības vairs nedarbojās. Visu viņas vēlmi pēc sapratnes pārņēma sašutums un sāpes.
Un tas notika tas, ko viņa gaidīja vismazāk…
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā
